Succès de scandale
Jebkurš mans komentārs par šo tēmu izklausīsies pēc taisnošanās, bet diemžēl arī mana nerunāšana izklausās pēc komentāra. Tāpēc šobrīd patiesībā ir gluži vienalga, vai es kaut ko saku vai nesaku – viedoklis par mani ir jau izveidojies neatkarīgi no pateiktā.
2018. gadā žurnāla redakcija man palūdza uzrakstīt kaut ko par feminismu Latvijas simtgades izdevumam. Tieši tobrīd latviski iztulkotas un recenzēšanai noliktas man uz galda stāvēja “Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm”, tāpēc es ierosināju, ka labākais reveranss Latvijas feministēm varētu būt viņām veltītas simboliskas pasakas šajā pašā žanrā, kas mūsējās noliktu uz pasaules kartes. Un tā arī izdarījām. Es nekad nebiju rakstījusi pasaku, tomēr ātri uztvēru Frančeskas Kavallo un Elēnas Favilli piedāvāto formulu – atrast kādu zīmīgu, fantastisku sižeta pērli cilvēka biogrāfijā un ap to apaudzēt īsu, rotaļīgu stāstiņu –, un pirmās septiņas pasakas uzrakstījās teju pašas no sevis, saglabājot atsauci uz šīs tendences aizsācējām. Viņu vidū bija gan Latvijas pirmā izcilā dzejniece Aspazija, gan Latvijas labākā basketboliste Uļjana, gan pirmā un vienīgā prezidente Vaira, gan spilgtākā jaunās paaudzes rakstniece Inga un citas. Kad pasaciņas tika nodrukātas un parādījās internetā, lasītāji tās uzņēma ar sajūsmu un sociālajos tīklos komentēja: “Raksti vēl!”. Turpat komentāros saņēmu ziņu arī no mūsu brīnišķīgās ilustratores Elīnas Brasliņas, ka, ja es uzrakstītu veselu grāmatu, viņa gribētu to ilustrēt.
Pārējais jau notika pašsaprotami – nākamajā gadā, kad pasauli pamazām pārņēma pandēmijas ierobežojumi, es ik pa laikam mapītē “Mūsējās” pievienoju kādu jaunu pasaku. Turpmākās gan vairs nerakstījās tik viegli – šķietami interesanto sieviešu vēstures izrādījās maz pētītas. Visbiežāk man izdevās atrast vien sausus faktus, ģimenes locekļu un darbu uzskaitījumu, taču ne visās biogrāfijās bija šis zelta patiesības grauds (golden nugget), kas piešķirtu pasakai nepieciešamo brīnuma, atziņas vai paradoksa momentu. Tāpat man likās svarīgi, lai grāmatā vienmērīgi būt pārstāvētas dažādas sieviešu paaudzes, kas dzīvojušas gan brīvās Latvijas, gan PSRS okupācijas laikā – savā ziņā es gribēju caur šiem sieviešu tēliem uzrakstīt mūsu vēsturi, parādot, ka visos laikos sievietes to ir ietekmējušas visdažādākajos aspektos – zinātnē, biznesā, mākslā, politikā, izglītībā, sportā, sabiedriskajā dzīvē, ģimenē, labdarībā. Es vēlējos ieskicēt viņu darbības sfēru amplitūdu un panāktās tiesības, bet vienlaikus arī aizspriedumus un šķēršļus, ar kurām sievietes turpina saskarties arī mūsdienās. Neticami, ka pērienus, draudus un izsmējīgus komentārus par savu izskatu turpina saņemt arī mūsdienu jaunās, sevi pasaules līmenī pierādījušās sievietes – cik daudz uzmanības nupat notikušajā Australian Open turnīrā tika veltīts Baltijas pirmās raketes Aļonas Ostapneko svara un uzvedības kritizēšanai?
Pasakas pēc iespējas centos saskaņot ar varonēm, kuras joprojām dzīvo mūsu vidū, – mēs tikāmies, es viņas intervēju, pēc tam piedāvāju apskatīt pasakas versijas. Nav viegli rakstīt par dzīvām leģendām vai vispār ielikt cilvēka mūžu desmit teikumu šaurā rāmītī. Dažām, populārākajām sievietēm stāsta pamatā atstāju sakondensētus un vispārzināmus publiski pieejamos faktus – kā mazliet kuriozajā stāstā par prezidenti Vairu, kura ienāca Latvijas Saeimā ar somiņā paslēptu maģisko Lielvārdes jostu un teica: “Mēs esam vareni!” Es izvēlējos stāstīt par šīm sievietēm, minot tikai viņu personvārdus, lai meitenēm, kuras lasīs pasakas, būtu sajūta, ka šīs varones nav izņēmums un ka arī tu – Sandra, Inga, Inese, Alise –, jūs drīkstat un varat. Tādas pašas meitenes kā jūs reiz ir sēdējušas to pašu skolu solos, gājušas pa tām pašām ielām, saskārušās ar tiem pašiem pārmetumiem un neticību sev, tomēr ir piepildījušas savus sapņus. Un es gribu, lai brīžos, kad tev, mazā lasītāja, sašļūk dūša un pazūd drosme, acu priekšā būtu šī rozainā grāmata, kas atgādina, ka viss ir iespējams!
Pie četrdesmitās pasakas es saminstinājos – līdzīgas tēmas, tipi un profesijas sāka pārāk bieži atkārtoties, daži laikmeti ieguva pārsvaru pār citiem, un grāmatā joprojām pietrūka padomju krāsas. Kaut arī padomju periods bija ildzis 50 mūsu pastāvēšanas gadus, neviena no varonēm negribēja tikt attēlota ar pionieres sarkano kaklautu vai redzēt tanku kolonnas savā stāstā. Viņas visas izvēlējās būt sapņotājas, fejas, liriski dabas bērni, un es nekādā gadījumā negribēju to viņām liegt. Dažas rakstnieces un dramaturģes pašas pārrakstīja manis piedāvātās stāstu versijas pēc sava prāta, tomēr man joprojām šķita, ka bez pionierēm grāmatas stāsts nebūtu līdz galam patiess… Tāpēc es atstāju vismaz pasaku par Tatjanu – kompetatīvo zelta medaļnieci un matemātiķi, kurai tik ļoti patika dzīve komunismā, ka laikā, kad visas nacionālās varones cīnījās par Latvijas neatkarību, viņa iestājās pret to. Tatjanas stāstā ieskanējās vairākas sarežģītas domas – gan par to, ka “reizēm stipras un gudras sievietes ir pretrunu pilnas”, gan par demokrātiju, kurā tiesības brīvi paust savu viedokli ļauts arī tiem, kuriem nepiekrītam.
Iespējams, es pārvērtēju demokrātiskumu, līdzīgi kā sabiedrības atvērtību dažādiem viedokļiem – Tatjanas pieminēšana pat negatīvā gaismā izrādījās tā “sarkanā līnija”, kuru nedrīkstēja pārkāpt. Pūļa finansējuma atbalstītā grāmata “Mūsējās”, kurai nepieciešamā summa janvārī tika savākta trīs dienās, iznāca tā paša gada augustā. Un aptuveni trīs dienas bija vajadzīgas, lai tviterī sāktos vētra, un pūlis grāmatu pieprasītu izņemt no plauktiem, aizliegt, sadedzināt, izraut tai lapas utt.
Daudziem nepatika kāds no konteksta izrauts teikums, kuru ātri izplatīja sociālajos tīklos, jo tajā nebija pietiekami uzsvērta notikusī Latvijas okupācija (par okupāciju gari un plaši bija rakstīts iepriekšējā brīvības cīnītājas Sandras pasakā). Citiem nepatika pats fakts, ka tāda pasaka ir. Viņi teica, ka nevienam nevajadzētu lasīt grāmatu, kurā rakstīts par Taņu, jo tautas ienaidniece nav mūsējā, pat ja viņai ir Latvijas pilsonība un viņa kā deputāte pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā. Ir, bet nav. Nav, bet ir.
Man zvanīja no radio un pieprasīja paskaidrojumus. Man ieteica atvainoties tautai Latvijas televīzijā. Kaut vai uzrakstīt nelielu zīmīti, pateikt, ka nožēloju, un tā. “Ir taču normāli atzīt savu kļūdu,” – teica pazīstamie izdevēji un literatūras kritiķi. “Nākamajā tirāžā vienkārši izņemiet to lapu,” – teica racionāli domājošie draugi. Tikai vienu? Varbūt izņemt arī otru komunisti – Rīgā dzimušo skulptori Veru Muhinu, kuru neviens nepamanīja? Protams, to taču vēl var viegli izdarīt. Atzīsties, nolūdzies un miers! Jo es jau patiesībā tā nemaz nedomāju, vai ne? Nevis es, bet tu. Nevis tu, bet es. Mēs zinām labāk par tevi. Mēs zinām, kā tu to biji domājusi patiesībā. Pārraksti ievadu. Pārraksti nodaļu. Pārraksti grāmatu. Nē, zini, labāk vispār neraksti. Bet, bet… es nepiekrītu, es tā nedomāju... Ak, kāda iecirtīga – negrib mainīt savas domas! Infantila. Debila. Nodevēja. Kremļa rupors. Nezina vēsturi. Nav dzīvojusi Padomju savienībā. Vēl viena žīdene. “Viņa ir precīzi tāda kā čekisti,” – teica ienaidnieki. “Sliktāka par viduvējību ir tikai izglītota viduvējība,” – nošņācās kāda augsti izglītota paziņa.[1]
Bērni turpināja lasīt grāmatu, un tā tika izpirkta pirmajā nedēļā. Nāca otrs grāmatas metiens un naida runas nākamais laidiens “Kāds viltīgs mārketinga gājiens,” – teica mārketinga speciālisti. “Plaģiāts!” – žurnālisti. Un es joprojām neredzēju kļūdu... Man šķita, ka rakstīt tikai par labo un pareizo drīzāk piederētos padomju diktatūrā, nevis brīvā, demokrātiskā valstī. Es gribēju meklēt vārdus, lai runātu par sarežģīto. Es sliecos domāt, ka drīkst rakstīt visādas, arī viduvējas grāmatas, ja tām ir zināms patiesīguma potenciāls. Literatūra nav svētā govs. Man nav. Es esmu no Zolitūdes, un kā jebkuram un jebkurai man ir savs skata punkts, kurš var nepatikt un kuram var nepiekrist, bet es nodotu savas lasītājas, ja apkārtējo spiediena rezultātā atteiktos no sava viedokļa.
“Cilvēce nav vienkārša, ar to jāsamierinās,[2]” – reiz bija secinājis Andrē Žids, atgriežoties no Padomju Savienības, vēl piebilzdams, ka “ir liela gudrība uzklausīt pretējās puses, vajadzības gadījumā pat kultivēt tās, vienlaikus kavējot, lai tās netraucētu, cīnīties ar tām, nevis aizliegt.”[3]
Bet notikušais man personīgi palīdzēja saprast, kam patiesībā ir paredzēts “dumpīgo meiteņu” pasaku žanrs. Gaslighting joprojām ir viena no vislielākajām mūsdienu feminisma problēmām – spektrā no “tev tikai likās, ka tu tā domā” līdz “tev tikai likās, ka tevi sita”. Tomēr uzticēšanās savam viedoklim ir treniņa jautājums. Kad pēc dienas, kurā esi skaļi pateikusi savas domas un saņēmusi pretī pārmetumu gūzmu, pienāk vakars, kurā ir grūti aizmigt, un tu grozies gultā, sevi šaustīdama – bet varbūt tiešām? ja nu man nebija taisnība? varbūt es esmu kaut ko fundamentāli pārpratusi? kāpēc es vispār iesaistījos... Precīzi šim gadījumam ir domātas vakara pasakas par īstām sievietēm un meitenēm, kuras atgādina, ka mēs šim esam gājušas cauri gadu desmitiem un simtiem. Daudzas no mums nesagaidīja savas “laimīgās beigas” – galvenokārt tāpēc, ka viņām nebija ne apkārtējo atbalsta, ne parauga, no kā mācīties. Bet šie ir stāsti par tām, kurām izdevās, un, lai vai kā ir gājis, tie tagad ir tavās rokās.
[1] Visi izteikumi ir no reāliem komentāriem sociālajoas tīklos un citos medijos
[2] "L’humanité n’est pas simple, il faut en prendre son parti ; et toute tentative de simplification, d’unification, de réduction par le dehors sera toujours odieuse, ruineuse et sinistrement bouffonne"André Gide, Nouveaux Prétextes, 1910
[3] "C'est, je pense, une grande sagesse d'écouter les partis adverses; de les soigner même au besoin, tout en les empêchant de nuire: les combattre, mais non les supprimer. Supprimer l'opposition…" Retour de l'U.R.S.S., 1936