Izcelsme
Izcelsme
es šeit iekūlos laikā ap rietu
kad pirmdzimtos vairs neizgrieza
ķēniņu meklēdami un
neslīcināja spaiņos rases piederības dēļ
tomēr vēl nebarojaar siltu pienu
pēc pieprasījuma bet partijas biedru skrupulozi
izstrādāta grafika lāga neatceros bet esmu visai
droša ka iebāzta inkubatorā piedzīvoju savu pirmo kultūršoku
un vēl nenosakāmā mēlē skaļi iebildu pret radušos situāciju
dzimtā impērija tolaik apraudāja savu vadoni
lai to neapraktu un vīrs turpinātu smirdēt un
kāda zīdaiņa sāpei uz šīs pasaules traģēdijas fona nebij' nekāda svara
(vēlāk es sapratu ka pasaules vienmēr tā dara)
tāpat kā visu cilvēkbērnu arī manas asinis apdzīvoja balti un sarkani ķermenīši
bet par gluži baltu es kļuvu raudāšanas ne izcelsmes pēc
nospiedošais vairākums manās asinīs man nepiebalsoja
bet turpināja gādāt par skābekli kas kļuva par manu vienīgo barību
abās pirmajās dzīves dienās
jauna baltkrievu skaistule iedalīja
man dzīvību laikos kad seksa nebija bet
svētais gars tika deportēts
pie manas ierašanās šeit visticamāk ir vainīgi citplanētieši
tomēr kad partijas biedru grafikos iztrūka ķeksīšu par laimīgu bērnību
viņi tos uzkrāva skaistulēm
kurām gluži kā jauniesauktajiem bija jāmāk pareizi atsegt krūtis
bez iepriekšējas sagatavotības un piedauzīgas literatūras lasīšanas
par krūts barošanas tehnikām un dzemdību pieredzēm
kāda cita nevēlama literatūra vēsta ka brīdī pirms pasaules glābšanas
rādītāja kājas bija cieši sakļautas un klātas ar asinīm
taču visas rādītājas zin ka reālitātē izpildās tikai otrs nosacījums
tāpēc daudziem joprojām šķiet audzinoši kaunināt viņas
par šo dīvaino paradumu nolikt visu pasaules mīlestību
pie paplestām kājām
ledus gabali kas tika samesti
manai skaistulei uz puņča kā akušieru augstsirdības žests
slikti pildīja anestēzijas uzdevumu bet lēni nomainot agregātstāvokli
uzvēlās mums abām uz pleciem kā krustveida karoga masts
ko izmantot pamieram līdzīgi kā to dara karojošas puses
kad sailgojas pēc neitrālas gaisa telpas pilnas ar ziedoni naftalīnu
un citām nāves priekšspēles smakām no tālēm tikpat zilajām
kā manas mātes piens ko tā laika zinātne izbrāķēja
kaut tagad es droši zinu ka zila piena tecēšana no krūtīm
sākas kad iesilst zilas asinis zem tām
mūs jau vēroja pārmaiņu vēji tomēr laiks ko mīlestība pavada izsūtījumā
vienalga vai tās ir divas stundas uz dzemdību galda kur tevi aizmirsuši
akušieri paķerot līdzi vien tavu pirmdzimto mūžību vai divas dienas inkubatorā
kas velkas mūžīgi vai divas tūkstošgades kur neviens no mums
nav mūžīgs netiek ieskaitīts mīlestības kopējā darba stāžā
tāpēc arī cienījamā vecumā Dievs pārtiek no grašiem
mana bērnība tomēr bij' laimīga pateicoties apķērīgajai un izglītotajai
baltkrievietei par manu tēvu bija kļuvis vietējais slāvu izcelsmes abrenietis
ar visīstāko dvēseli un manējā dīvainā auga līdzi tai
par labu dvēselei nāca Latvijas malienas un Baltkrievijas lauku dzidrais gaiss
tā mācījās mīlu dažādās mēlēs un priecājās ka tās templis
tiek rūdīts karavaroņa-djeda uzraudzībā ar rīta rosmēm un
Montesori cienīgiem paša rokām izgrebtiem sīku motoriku
attīstošiem materiāliem- koka tankiem kara lidmašīnām un traktoriem
es biju īstena lauku proletariāta pārstāve ar nobrāztiem ceļiem
vien vēja suņa miesasbūve un bālums liecināja par
novirzēm asinsdraņķes sakņu sistēmā mana dižciltīgo krievu āda nebij'
pa spēkam Baltijas saulei un tā aizvien man atriebjas regulāri pārvēršot
manas zeltainas cirtas par blāvām rudzu nāru pakulām
puisis ar grebeni džinsu jakā kurš oda pēc ārzemju odekolona
un brīvības nekļuva par manu pirmo mīlestību man patika
viņa šorti uzšūti no Padomju Latvijas karoga ar sirpi un āmuru
tieši uz pakaļas un arī viņa pakaļa bija glīta tomēr visas citas
pazīmes liecināja ka par draudzēšanos ar viņu mājās man draudētu
īsta pakaļa laiki ir mainīgi tomēr daudzām apķērīgajām un
izglītotājām baltkrievu skaistulēm joprojām draud pakaļa
viņu pašu mājās kamēr manējā ir drošībā
nospiedošais vairākums manās asinīs man nepiebalso
bet es nevaru piegriezt sev skābekli
Bizīte
tēta uzpīta bizīte
parasti izjuka
apdraudot manu slīpēto
skolas teicamnieces tēlu,
bet glābjot no noziedzības
vērstas pret visām
pasaules meiteņu bizēm
vēlāk tā taktiski
papildināja manu laulenes
ğīmetni reizē ar rožukroni
slīpi ietriektu galvaskausā
dīvainā kārtā toreiz to nevarēja
pat atpinķerēt
tad, kad gulēju kapā
un gaidīju, kāmēr
tu nokārtosi visus papīrus,
lai mēs abi beidzot drīkstētu augšāmcelties
tā izauga garāka un pinās
pa kājām
traucējot iemigt pavisam
tāpēc, ikreiz, kad
man gribas kliegt pretī,
ka nav jābūt mierā tirāniem
gultās un valdībās,
ka padomju laiki bij padumji,
ka puikas aug lieli,
bet es tā arī nesmēķēju
es apskauju tēti
un aizeju uzpīt sev bizīti
Ziedoņa uzacis
(Aizmirsu pildspalvu, pierakstīju ar uzacu zīmuli. Būs jāieliek instagramā)
Mēs ar tevi kopīgi rakām bietes.
Tu biji tik pikts par slēgto cukurfabriku,
ka piesolīji kādam kungam iedot bietē.
Tāda ir politika.
Mazie zaķi jau kādu laiku bija dauzījušies pa burkānu dobi.
Pa vienam vilka ārā no zemes. Apmazgāja.
Ēda gardu muti un gardi smejās.
Tā tik bij' bērnība!
Ķiršu kociņš šeit nebija aicināts.
Strazdu bari reiz iekaroja šo un kaimiņdārzus.
Ķērca, knabāja un ķēzīja. Kauliņus nometa.
Kociņš ik pa brīdim sajutās lieks, bet turpināja ziedēt un ražot.
Tāda ir vēsture.
Rudens rukši uzraka kartupeļu lauku.
Laimīgi rukšķēja un spiedza.
Dukši, riedami, skrēja gardos bumbuļus glābt.
Tā tik bij' jautrība!
Dāliju gumus es raku viena pati,
saudzējot savas skaistākās atmiņas.
Paglabāju tumšā un vēsā vietā.
Te vairs nenāk gaisma. Bet arī salnas nē.
Tāda ir mīlestība.
Lindes parkā koki aug ar saknēm uz augšu.
Tas ir saistoši. Tas tos saista.
Tādi esam mēs.