Pamodos diezgan agri, izstaipījos, aizgāju līdz dušai, iztīrīju zobus, negribīgi ieskatījos spogulī un pamanīju, ka deniņi sākuši sirmot.
Tas sagādāja zināmu prieku, jo patiesībā man nekad nav patikusi savu matu krāsa, tāda pabalējušu salmu un skolas ēdnīcas galdu tonī. Par novecošanu kaut kā pat neiedomājos, es mūždien esmu juties pārāk jauns, vienmēr esmu bijis kopā ar cilvēkiem, kas par mani vecāki, vai arī gluži otrādi – labi sapraties ar tiem, kas jaunāki par mani. Mana paaudze – sauksim to par 1968. gadā dzimušajiem – ir kaut kur izplēnējusi, to joprojām nav iespējams sataustīt kā vēsturiski zīmīgu vai kaut cik nozīmīgu vecuma grupu, lai gan arī nosaukt to par zudušo paaudzi būtu pārāk pretenciozi. Izšķīduši.
Vienīgais, ko iedomājos sirmo matu sakarā, bija tas, kādu iespaidu šis fakts atstās uz manām muzikālajām izvēlēm. Kaut kur biju lasījis anekdoti par to, kādu mūziku klausās noteiktā vecumā. Divpadsmit gados klausās to, ko spēlē radio; septiņpadsmit gados klausās to, ko iesaka draugi; astoņpadsmit gados klausās to, ko neviens cits neklausās un neiesaka; divdesmit piecos gados klausās to, kas ir labs, lai gan patiesībā – to, ko iesaka eksperti, neatkarīgi no tā, vai to spēlē radio, vai nē; trīsdesmit vai trīsdesmit piecos gados vēlreiz klausās to, ko klausījās jaunībā; četrdesmit gados – pirmo, kas iepatīkas, jo nav vairs laika un spēka izsekot visam citam; bet pēc piecdesmit gadiem klausās to, ko spēlē radio. Un radio spēlē sūdus.
Atceros, kaut kad 80. gadu sākumā, kad Latvijā vēl pilnā plaukumā valdīja padomju muzikālās kultūras bezgaršīgā samākslotība, es mēdzu braukt uz melno tirgu, kur tika pārdota no platēm pārrakstīta mūzika, ko radio nespēlēja. Līdzās vecām grāmatām, numismātu monētām un medaļām tur bija atrodams kaut kas daudz vērtīgāks – no jūrniekiem pārpirktu skaņuplašu kopētā mūzika magnētiskajās lentās. Kādudien ievēroju nomaļus stāvošu un agrāk neredzētu vīru pelēku, gludi skūtu seju, kuram pie kājām uz sniegā noliktas kartona loksnes bija noliktas vien pāris lentas. Grupu un albumu nosaukumi uz kastītēm man ne par ko neliecināja, taču piebilde sarkaniem burtiem uz sāniem šķita intriģējoša – "NEW ROCK".
“Ko, pie velna, tas nozīmē?” es jautāju.
Viņš teica: "Tā tagad spēlēs.” Un, brīdi padomājis, piebilda: “Nu, nākotnē."
Kaut kādā jocīgā veidā tas mani pārliecināja. Es nopirku lentu un devos mājup. Ar tramvaju līdz stacijai, tad vilcienā, mans autobuss bija jau aizgājis, tātad jāiet kājām. To grūti izstāstīt, cik garš ir mājupceļš tad, kad somā ir lenta ar mūziku, ko tu vēl neesi dzirdējis. Ik pa brīdim izvilku to no somas un skatījos uz dziesmu sarakstu, kas bija nodrukāts uz rakstāmmašīnas un pielīmēts kastītes aizmugurē. Dziesmu sarakstus es vēlāk ar pildspalvu pārrakstīju atsevišķā kladē, jo mazums, kas var notikt, kastīte pazudīs, saplīsīs, bet mūzikai bez dziesmu saraksta vairs nebija nekādas jēgas. Un man patika saraksti. Man taču ir jāzina, ko es klausos, kā tas saucas, kura dziesma pēc kārtas tā ir. Tas viss ir ļoti svarīgi. Dziesmu saraksts ir svarīgs.
Pirmajā pusē bija grupa Journey ar albumu "Frontiers", tas šķita, nu, tas ir, izskatījās pēc kaut kā jauna. Es nez kāpēc uzreiz iedomājos, ka ar to ir domātas nevis robežas, kas mūs sagūsta, bet robežas, kuras mēs pārkāpjam, kaut kas tāds, ko taču mēs visi vēlamies pārkāpt. Rokmūzikai nepatīk robežas, tāpēc šis nosaukums noteikti bija domāts kā rūgti ironisks. Ticis mājās, es tūdaļ devos uz savu istabu un uzliku lentu. Sākuma skaņas – tās zaigojošās sintezatora kadences – momentā sajūsmināja. Arī pati dziesma bija iedvesmojoša. Tobrīd daudzas vecās rokgrupas (es gan vēl nezināju, ka Journey 80. gadu sākumā bija jau tīri paveca grupa) mēģināja atsvaidzināt savu skanējumu ar modīgo elektronisko skaņu. Lai gan patiesībā šo aizraušanos noteica lētu un izmērā nelielu analogo sintezatoru parādīšanās tirgū. Tie vairs nebija tikai universitāšu elektronisko laboratoriju aprīkojuma elementi un neaizņēma pusi istabas. 82., 83. gadā vienā kopīgā vilnī elektroniskie tembri piepeši ieskanējās visur – grupas Slade dziesmas “Run Runaway” sākumā, Queen ierakstīja savu "Hot Space", pat visādi hārdroka dinozauri, tādi kā Uriah Heep, kuru sastāvā no paša sākuma ir bijis Mūga sintezators, pat viņi izspieda vārgu mēģinājumu izklausīties modernāk, ritmiskāk un spēlēt disko tempā – 120 sitieni minūtē. Tas bija briesmīgi, klausieties jebko, bet neklausieties Uriah Heep albumus, kas tapuši astoņdesmito gadu pirmajā pusē!
Grupas Journey dziesma "Separate Ways" ar raksturīgo sākuma signālu sekvenci kļuva par tādu kā 80. gadu stadionroka ikonu. Trīsdesmit gadus vēlāk Holivudas komēdijā "Yes Man" šī skaņa tika izmantota galvenā varoņa Džima Kerija mobilā tālruņa zvana melodijā – apliecinājums tam, cik nožēlojams un atpalicis no modes viņš ir. Pārējo albumu īsti neatceros, dažas dziesmas bija tīri okey, pārtinu uz priekšu, uzliku otru pusi un samulsu. Kā apstulbis turpināju skatīties uz uzrakstu “NEW ROCK” kastītes sānos un klausījos.
Nē, nekādas elektronikas tur nebija, sākumā likās, ka bija, tomēr nebija, vienkārši mūzika skanēja kaut kā auksti un mehāniski. Spalgs, neapstrādāts bungu un ģitāras ritms. Izklausījās, it kā sistu pa finiera kasti. Un es vēl nekad agrāk nebiju dzirdējis tik jocīgu ģitāras spēles manieri, patiesībā ģitārists nevis ļāva stīgām izvilkt melodiju, bet lika veidot paralēlu ritma struktūru, ātri strinkšķinot un dzenot dziesmu uz priekšu. Dziedātājs aizlauztā balsī vilka kaut ko skāņu. Tāds tagad būs tas jaunais roks? Tā būs tā gaišā nākotne? Tā tagad spēlēs? Tas bija skumji, nē, es, protams, pamēģināju klausīties vēl un vēl, dziesmu nosaukumi un vārdi, kurus es varēju saprast, liecināja par kādu svarīgu ideju, es to mēģināju noķert. Galu galā, albuma nosaukums bija "Karš", bet sākās tas ar dziesmu "Sunday Bloody Sunday", tā, saprotams, nu, es tobrīd biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir atsauce uz klasisko Black Sabbath albumu "Sabbath Bloody Sabbath", taču iemīlēt es viņus nekādi nespēju – ne no pirmā acu skatiena, ne no otrā. Lenta palika aizķērusies kaut kur plauktā, es vēl reizi pa reizei to sameklēju un mēģināju noklausīties atkal, lai saprastu, nu, lai kaut kā atpelnītu izšķiestos 20 rubļus, taču atliku atpakaļ, par manu mūziku tā toreiz nekļuva, spēlēt diskotēkās arī nevarēju, nebija populāra. Tā arī aizmirsu.
1986. gada rudenī mani iesauca padomju armijā – pāris dienas pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas, līdzi paņemot vien blociņu, kurā rūpīgi ar roku pārrakstīti svarīgāko albumu dziesmu saraksti un Pink Floyd albuma "Wish You Were Here" dziesmu teksti. Tas bija mana Jaunā Derība. Lielāko daļu no tekstiem es biju iemācījies no galvas – gadījumam, ja blociņu pazaudētu vai kāds to atņemtu. Kā atņēma drēbes, nodzina matus, piesavinājās no mājām sūtītos cepumus un ievārījumu. Nē, blociņu atstāja. Es to vēl ilgi nēsāju sev līdzi. Pirms gulētiešanas skaitīju galvā tekstus no dziesmas “Time” vai “Brain Damage”. Pēc pusgadu ilgām apmācībām Baltkrievijas armijas daļā, kur mūs trenēja strādāt ar aizvēsturisku teletaipa mašīnu, dukāt telegrammu tekstus uz ātrumu, dzenāja uz slēpēm pa Baltkrievijas mežiem bijušās grāfu Radzivilu muižas parkā līdz tulznām uz kājām un atsaldētiem pirkstiem, mani nosūtīja uz Afganistānu milzīgā kravas lidmašīnā, kurā atradās dažas piesprādzētas radiosakaru stacijas ar satelītu antenām un kādi piecdesmit pārbijušies karavīri, visi kā viens pieplakuši pie metāla grīdas.
Lidmašīnai nosēžoties Kabulas lidlaukā, mani vispirms pārsteidza stindzinoši sausā gaisa šaltis un spoži baltā saules gaisma. Tāda gan tā bija tikai dienas vidū, no rīta tā bija violeta un maiga, vakarā – pelēki putekļaina. Kalni tālumā bija neticami koši un dekoratīvi kā Nikolaja Rēriha gleznās. Zili, violeti, sārti, indigo. Kādreiz bērnībā, skatoties uz šīm gleznām grāmatās (es nezinu, kāpēc man mājās bija Nikolaja Rēriha gleznu albumi), man šķita, ka tas ir izdomāts. Ka tāds bija mākslinieka rokraksts, fantāzijas auglis, viņš zīmēja kaut kādas iedomātas zemes un neeksistējošu planētas ainavas. Bet nē, izrādījās, ka tas viss bija pa īstam.
Aizpildot kādu anketu armijas uzņemšanas punktā, es biju norādījis, ka spēlēju bungas. Nu labi, skolas laikā es spēlēju vienā ansamblī, biju iestājies arī bērnu mūzikas skolā, bet solfedžo dēļ izmests no tās jau pirmajā gadā. Nez kā šis anketas punkts bija tapis zināms armijas daļas vadībai un jau pirmajā svinīgajā parādē par godu varoņu nāvē bojā gājušiem biedriem, man izsniedza kaklā karināmas bungas un divus kociņus. “Nu, spēlē!” Tie bojāgājušie, vienīgie, kas mūsu sakaru daļā bija miruši kopš paša afgāņu kara sākuma, bija trīs idioti, kas kazarmu būvdarbu starplaikā bija aizgājuši peldēties uz kādu dīķi un atstājuši ieročus krastā. Tad viņus, tādus plikus un tīri nomazgātus, ar pašu automātiem arī nošāvuši garām gājušie afgāņu puikas. Atceros, ka tajā parādē es nevienu maršu nospēlēt nemācēju, izlīdzējos ar universālo Queen “We Will Rock You” trīs-sitienu ritmu. Tā bija arī pēdējā reize, kad man tur ļāva izcelties ar savu muzikālo gaumi.
Bet rītos, uzreiz pēc violetā saullēkta atskanēja armijas daļas modināšanas signāli un radiomezgla dežurants uzlika vienīgo magnetofona lentu, kas pārsteidzošiem apkārtceļiem bija nonākusi viņa rīcībā. Dīvainākais bija tas, ka šis ieraksts, kas skanēja praktiski katru rītu turpmākā gada laikā, man bija līdz sāpēm pazīstams, tas bija viens no albumiem, ko es klausījos bērnībā – grupas Manfred Mann's Earth Band 1980. gada albums "Chance". Ik rīts mums sākās ar sarkastiski līksmo dziesmu “Lies (Through The 80s)” par gaišajiem astoņdesmitajiem, kuros viss būs savādāk – mašīnas brauks ātrāk, mēs sasniegsim Marsu, par visu maksāsim ar kredītkartēm un tā tālāk, bet tālāk bija par to, ka ne sūda neko mēs nesasniegsim, jo karš un bērni Afrikā mirst badā. Taču tajā brīdī rotas komandieris mūs dzina rīta skrējienā – retinātajā augstkalnu gaisā jauniesauktie karavīri klumburēja pa taku aizvien tālāk ārpus armijas daļas robežām kaut kur bīstamajā teritorijā, kur dušmaņu kaujinieki un skorpioni uzglūnēja no klinšu šķirbām, kirzas zābaki grauzās kājās, puskailie ķermeņi apskretušajās nogāzēs vāji šūpojās klamzīgu soļu taktī, bet mūždien jestrais un uzvilktais majors skrēja nopakaļ, uzmundrinādams padotos ar pistoles šāvieniem gaisā – pavisam nedaudz virs mūsu svaigi noskūtajām galvām. Karavīri viņu ienīda un klusībā lamāja savās tadžiku, uzbeku, kazahu un ukraiņu valodās. Atgriežoties kazarmās, tur vēl aizvien skanēja Manfred Mann's Earth Band, kā jau teicu, vienīgā magnetofona lenta radiomezglā, turklāt, spriežot pēc visa – 375 metrus garā, pusstundīgā. Albums vienmēr aprāvās vienā un tajā pašā vietā – septītās dziesmas laikā. Ar vārdiem “Hello, this is your heart. You got me broken one too many times. So long, this is your heart... leaving”.
Trīs mēnešus vēlāk mani nošāva. Paģirainajam majoram rīta fizkultūras laikā nodrebēja roka un lode trāpīja man deniņos. Man vienmēr ir riebusies fizkultūra un kross.
Nu, kā – nošāva, tas ir, sašāva, lode trāpīja deniņos un aizslīdēja garām. Atjēdzos jau hospitālī, ar apsietu galvu, kontūziju un viegliem atmiņas zudumiem. Tikai vēlāk, pēc pāris mēnešiem Alma-Atā pēc formalīna un cigaretēm smaržojoši armijas administrācijas pārstāvji man izstāstīja oficiālo versiju un lika parakstīties protokolā – karavīru vienībai no slēpņa esot uzbrukuši dušmaņi brīdī, kad mēs esot devušies izlūkgājienā. Viens ievainots un viens miris. Man piešķīra medaļu “За Боевые Заслуги” par nopelniem kaujās un palaida mājās.
“Jā, un kurš tad miris?” es pajautāja jau durvīs.
“Rotas komandieris. Gājis bojā, izpildot kaujas uzdevumu,” neskatoties man acīs, atbildēja gludi skūtais leitnants.
Karavīri nospārdījuši, es nodomāju. Rustams, Azizs, Sarhats, Rafiks, Narimans, Žolans, Nikolajs, Serhijs, Fjodors. Nevienu no viņiem es neatcerējos pēc uzvārda. Un arī nesatiku nekad vairs.
Desmit gadus vēlāk, pārceļoties uz Rīgu, es kravāju mantas un nocēlu veco plauktu ar lentām. Viena kastīte bija aizkritusi pie sienas. “NEW ROCK”. Es izlasīju arī grupas nosaukumu – U2. Viņu nākamais albums padarīja viņus pasaulslavenus. Kamēr es biju armijā, U2 bija kļuvuši par visu laiku, tautu un valstu ietekmīgāko rokgrupu, pārdodot miljonus un nopelnot miljonus.
"Tā tagad spēlēs, nu, tas ir, nākotnē," man toreiz tirdziņā aiz Fizkultūras institūta teica pārdevējs, kura vārdu es tā arī nepajautāju. To visu atcerējos vien tagad. Skatoties spogulī uz deniņiem, kas sākuši sirmot.
