"Bite"

Reiz vectēvs aiz rokas ieveda mani amoliņu laukā;

kad ievēroju, ka ikkatrā ziedā ir pa bitei, jau bija par vēlu,

biju iebridis, ziedi pāri galvai, dūcoša pļava, kur nogrimstu dibenā:

“Nebaidies,” viņš teica, “vari pat paglaudīt, ja gribi,”

un es lēnām ar pirkstu pieskāros bites pūkainai mugurai,

it kā uz skārienjūtīga ekrāna piespiezdams podziņu,

kas noņem trauksmi; tirkšķēja sienāžu velosipēdu zvaniņi,

puķu dzimumorgāni izgriezti uz āru, un bites –

šīs salduma radītājas, kas pašas – karsti pipari vasaras mērcē –

kā episka šujmašīna diedza kopā zaļumu neredzamiem diegiem.

“Viņas dzeļ tikai tad, kad jūtas apdraudētas,” vectēvs teica,

“Tāpēc vienmēr labāk ir visu ar viņām sarunāt.”

Un tā viņš arī darīja, kad ņēma magazīnas ārā no stropa:

“Es paņemšu daļu no jūsu medus, bet daļu atstāšu, labi?”

it kā tā būtu biznesa tikšanās, darījums kādā kafejnīcā

starp diviem domubiedriem, kas nolēmuši apvienot uzņēmumus.

Kādā rītā modos, šķita, no klusa zobārsta urbja – bite

sitās logā kā pret stiklu krītoša, bet nekad nenokrītoša

kafijas pupiņa. “Es tikai tevi izlaidīšu atpakaļ ārā,” es čukstēju,

baidīdamies, ka esmu tam par mazu jeb, pareizāk sakot,

ka esmu Goliāts, bet viņa – Dāvida lingas akmentiņš.

Vectēvs bērnībā esot mēģinājis viens pats savākt spietu,

lai vecāki ar viņu lepotos; uzrāpies ābelē ar spietuvi,

bet – neveikla kustība – un visa smagā insektu bumba

uzkritusi virsū; es vienmēr uzskatīju: šādi viņš kļuva par supervaroni;

un tagad zinu, viņam tiešām bija superspējas – runāt

un saprast to valodu, ko savā kvadrātkilometriem plašajā dejā

izburto šie darba kukaiņi, lidojošie dārgakmeņi,

šķidrā zelta alķīmiķi, maizītes, vaska un māšu pieniņa –

veselības eliksīra un jaunības avots. Ko viņas tev pateica,

vectēv, pirms no tavām šūnām tika izsviesta pēdējā pile?

Vai viņas tev paskaidroja, ka apputeksnēšanas smalkā mehānika

notur vietā floru; ka, izraujot to ārā no ekosistēmas,

mēs ejam bojā, gluži kā viņas pašas mirst bez dzeloņa?

Drīzāk, man šķiet, viņas tevi pasveicināja kā senu draugu:

“Ej vien, tur ir amoliņu pļava, mīļais. Lūdzu, nebaidies.”

*

"Mežacūka"

Cilvēks, cilvēks,

smaile piramīdas galā, domājošais, radošais –

lineāls un kronis,

cilvēks aizņem daudz vairāk vietas, nekā viņa ķermenis,

viņš var šķērsot Daugavu ar svilpienu,

viņš var no Jēkabpils piezvanīt radiem Brazīlijā,

nošaut irbi ar plintes skrotīm.

Vectēvs bija tāds cilvēks, 20. gadsimta cilvēks,

liels cilvēks, tas nozīmē – viņam bija biezi kauli,

pats teica: “Es nevaru nekustīgs noturēties virs ūdens, grimstu lejā,

kauli par smagu.” Reiz viņš paņēma mani līdzi uz medībām,

pēc piecām stundām slēpnī es neizturēju un pačurāju,

bet tieši tajā brīdī pamalē parādījās alnis, kurš saoda manu urīnu

no kilometra attāluma

un nozuda atpakaļ biežņā.

Arī laikā cilvēks izplešas,

it kā izguļoties pa visu gultu, izspiežot pārējos uz sāniem,

mīļos, tuvos, beigtos. Lūk, bēniņos pie sienas

karājas nogriezta mežacūkas galva,

pagātnes liecība par vīra gadu veiksmi.

Vectēvs esot perfekti trāpījis ar bisi,

tad ar dunci uzšķērdis kuilim mīksto vēderu,

no kura kūpot izvēlās iekšas,

kā no veļasmašīnas izveļas mitras bikšu staras un piedurknes.

(Garša bijusi dūmaina, lai ko tas arī nozīmētu).

Tak vectēvs bija labs cilvēks,

20. gadsimta cilvēks, arvien svešu hierarhiju cilvēks,

bet nekad man neko neuzspieda,

un es viņu mīlēju par to, un es cienīju savu medījumu.

Taču tagad, kad viņa nav,

lūk, skatos, lopkopības žurnāla reklāma internetā –

teksts no kādas Brūnaļas perspektīvas: “Jums par patikšanu

es dodu pieniņu un gaļiņu…”

Manās iekšās noklikšķ kāds šautenes gailis,

un es rakstu “Facebook” komentārā:

“Šādi runāt govs vārdā

ir ne tikai nežēlastības pret dzīvniekiem normalizēšana,

bet vienkārši pretīgi,” es klabinu un lepojos,

ka aizstāvu vides aktīvistus, kritizēju fermas

un zinu visu par siltumnīcas efektu.

Pēc tam ar labi padarīta darba sajūtu –

virtuvē paņemu savu divgadīgo dēlu klēpī,

un mēs kopā nolobām vārītu vistas olu,

viņš piespiežas pie manis,

stārķu mazulis ligzdā,

kamēr es prasu, vai grib sviestiņu, sālīti,

pastēti.

Reizēm gatavoju ēst,

jaucu garšvielas, kā likdams kopā puzles gabaliņus,

asiņainā gaļa uz pannas maina krāsu no rozā uz bēšu,

un sieva ierunājas par veselīgākiem ēšanas paradumiem,

un es mēģinu mainīt temata krāsu –

piebārstu sarunai jokus.

Cilvēks, es, cilvēks,

lineāls pa pirkstiem, kronis no dunčiem,

priekšā skatienam kā brilles.

Mežacūkas galva laukos skatās tumsā

ar krāsota koka acīm,

rupjiem sariem noklātā mute –

gandrīz smejas.