Tas notika pirms pāris mēnešiem. Es nesen biju izlasījusi izraēliešu socioloģes Ornas Donatas grāmatu “Nožēlot mātišķību”, kura balstīta autores pētījumā par mātišķības nožēlas fenomenu Izraēlas sabiedrībā. Pati par māti biju kļuvusi pirms nepilniem diviem gadiem, un vismaz pusi no šī laika tāpat kā Donatas intervētās sievietes biju pārliecināta, ka kļūstot par māti esmu pieļāvusi šausmīgu kļūdu. Kad pirmais gads bija aiz muguras, pakāpeniski sāku justies aizvien labāk, un šķita – esmu par mata tiesu izvairījusies no katastrofas, taču interese par nožēlas fenomenu manī saglabājās.

Lielākoties savos ar mātišķības tēmu saistītajos rakstos un esejās visai skaidri paužu arī idejas par dzimumu līdztiesību, un tāpēc zināju, ka ar ikmēneša izdevumu “Rīgas temps”*, kurā strādājošie vienmēr visai skaidri pauduši savu nostāju feminisma jautājumos, šīs kustības pamatnostādnes pielīdzinot “ideoloģijai”, man nav pa ceļam. Taču, tā kā jau kopš pusaudzes gadiem biju šo, sabiedrībasprāt, “intelektuālo žurnālu” (tā teikts latviešu Wikipedia šķirklī) diezgan regulāri lasījusi un daudzējādā ziņā priecājos par tā eksistenci, nožēlas tēmai uzkavējoties manā prātā, par to atkal iedomājos.

Galu galā, veids, kādā analizēju savu motivāciju kļūšanai par māti un biedējošo atskārsmi, ka, iespējams, šai lomai neesmu piemērota, pamatīgi izpludināja skaidrās, feminisma ierosinātās vadlīnijas, ar kuru palīdzību mātišķības citus aspektus biju ar pārliecību apspriedusi uz sociālpolitiskā fona. Pašas pieredze lika vismaz rūpīgāk iztaujāt to, vai ideja par dabisko, mātišķo māti tiešām ir tikai mītisks, patriarhālas sabiedrības uzturēts tēls sievietes ierobežošanai, un pieļaut iespēju, ka varbūt mātei tomēr ir paredzēts būt tādai – tādai, kura nav ambivalenta, kura nekad nav nožēlojusi, izjutusi zaudējuma sajūtu.

Šķita, ka skaidras atbildes trūkums manu pieredzi šoreiz varētu kvalificēt kā potenciāli vērtīgu rakstam kādā no “Rīgas temps” numuriem, tāpēc saņēmu drosmi, un uzrakstīju e-pastu V. Olivanderam**, vienam no žurnāla redaktoriem, par kuru man tuva draudzene, kas reizēm ar šo žurnālu sastrādājas, bija teikusi: viņš nav tik aizspriedumains un mizogīns, kā tie pārējie, viņš ir diezgan sakarīgs. Tā patiešām sākumā arī šķita. Nosūtīju viņam e-pastu, kurā piedāvāju uzrakstīt par nožēlas tēmu mātišķības kontekstā, atsaucoties uz Donatas veikto pētījumu un savu personīgo pieredzi.

V atbildēja, ka tēma šķiet “visnotaļ interesanta, lai arī (bet varbūt tieši tādēļ) man sveša” un ka “Rīgas temps” labprāt izskatītu iespēju šādu rakstu publicēt, uzsverot, ka personīgās pieredzes iekļaušana tekstā ir īpaši ieteicama. Vienojāmies par tikšanos platformā Zoom, kuras laikā man bija iespēja mazliet vairāk izstāstīt par Donatas aprakstīto nožēlas konceptu, un caurmērā šķita, ka viens otru pietiekami labi saprotam. Pieminēju, ka man nozīmīgs teksts ir bijis arī kanādiešu autores Šīlas Heti pirms pāris gadiem izdotais autobiogrāfiskais romāns “Mātišķība”, kurā viņa cenšas saprast, vai vēlas kļūt par māti, vai nē.

Šīs sarunas laikā nedaudz savāda man šķita tikai V piebilde, ka, kopš mūsu sarakstes viņš ielūkojies dažos mātišķības nožēlai veltītos Facebook forumos, kuros mātes dalās ar sajūtām par savu pieredzi, un lielākā daļa no lasītā viņam šķitusi primitīva un bērnišķīga, jo mātes sūdzoties par to, ka vairs nav laika sev un savām interesēm, un tamlīdzīgi. Tobrīd samierinoši atbildēju, ka visdrīzāk cilvēkiem, kuri ikdienā īpaši nenodarbojas ar pašrefleksiju, savādās, ar mātišķības nožēlošanu saistītās sajūtas, ļoti iespējams, ir pagrūti notvert vārdos, tāpēc tās tiek izteiktas pieminot vienkāršākus, ikdienišķākus nomāktības iemeslus.

Ķēros pie rakstīšanas, un otrdien, 1. novembrī nosūtīju V gatavo tekstu. Atbildi V solījās sniegt līdz nedēļas beigām, bet, kad vēl nebiju neko no viņa dzirdējusi nākamajā pirmdienā, nolēmu piezvanīt. Telefona sarunā V teica, ka rakstu ir izlasījis, un “priekš pirmā raksta” konkrētajam žurnālam, tas ir labs, un tiek pieņemts. Lai gaidu no viņa e-pastu ar korekcijām un kādiem sīkiem papildinājumiem. Biju priecīga un atvieglota, un gaidīju ziņas par tālāko, bet trešdien saņēmu no V e-pastu ar lūgumu tajā pašā dienā tikties Zoom.

Šīs sarunas laikā viņš paziņoja, ka, izlasot rakstu rūpīgāk, sapratis, ka “Rīgas tempam” tas šādā formā tomēr īsti neder, un, aicināts paskaidrot, kas viņam rakstā šķiet problemātiski, V atzina, ka, lai gan “rakstīt jūs mākat”, valoda ir laba un pat teksta uzbūvei neesot, kur piesieties, “jūs šajā ceļojumā esat izvēlējusies nepareizos sabiedrotos”. Respektīvi, V nepatika nedz Heti, nedz Donata. Manis aprakstītos Donatas argumentus, nožēlas fenomena analīzi un izvilkumus no viņas intervijām ar mātēm Izraēlā, V uzskatīja par nepārliecinošiem, jo nožēla tajos lielā mērā tiek skatīta kā sociāls fenomens, ne indivīda psiholoģiska nepilnība, kā tas šķita esam V.

Sarunas laikā V man izstāstīja pats savu pieredzi – par to, kā pirms daudziem gadiem piedzimuši viņa bērni, dvīņi, un cik smags, medicīnisku problēmu pārpilns bijis mazuļu dzīves sākums. “Taču es nevienā brīdī nejutos šādi, man neienāca prātā notikušo nožēlot,” viņš paziņoja. Es biju visai šokēta, jo man bija grūti saprast, kāpēc viņš man šo stāstu stāsta. Lai es, viņaprāt, nejustos tik atkailināta viņa priekšā, jo esmu dalījusies ar savu smago mātišķības sākuma pieredzi, un tādējādi mēs nonāktu līdzīgās pozīcijās, kur esam viens otram atklājušies? Vai lai ar savu viena cilvēka pieredzi, kam nav nekāda sakara ar mātišķības nožēlu, “atspēkotu” Donatas, pieredzējušas akadēmiķes ilgstošā pētījuma rezultātā gūtās atziņas?

Arī Heti, par kuras autobiogrāfisko romānu “The Guardian” apskatā bija teikts: “Ir ļoti ticams, ka šis kļūs par vadošo literāro darbu par mātišķības tēmu”, pārdomas par savu piemērotību mātes lomai V šķita virspusējas un manam rakstam nevērtīgas. Tā vietā, viņaprāt, būtu bijis labāk aprunāties ar kādu psihologu, kurš mātišķības nožēlas fenomenu varētu izskaidrot bez problēmām. Respektīvi, pārstāt to skatīt sabiedrības kontekstā, un atgriezt indivīda “slimības” līmenī. V uzdotais jautājums, kurš mani patiešām satrieca, bija: “Vai neesat lasījusi “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”? Šī grāmata varētu noderēt daudz labāk.” Lasījusi nebiju, taču aptuvena nojausma man par to bija, un šķita neticami, ka to izmantot rakstā iesaka nopietna žurnāla redaktors. Jā, nožēlas tēma viņam bija jaunums, bet no kurienes radās pārliecība, ka to jāskaidro ar ezotērisku pasaku palīdzību? Iegūglējot grāmatas latvisko izdevumu, e-grāmatnīcā atrodamais apraksts sākās ar: “Stipra sieviete daudzējādā ziņā līdzinās veselīgai vilcenei: viņai piemīt nekļūdīgs instinkts, mūžīga gudrība un apbrīnojama drosme – īpašības, ko dāvājusi Pirmatnējā Sieviete.” Hm.

Neskatoties uz neviltoto šoku par ieteikumu pasaulē atzītas akadēmiķes pētījuma rezultātā iegūtās atziņas iemainīt pret atsaucēm uz “Pirmatnējo Sievieti”, nebiju gatava vēl padoties. Vienojāmies, ka Donatas manā rakstā būs mazāk un ka izcelšu savu pieredzes stāstu, paralēli uzmeklējot vairākus daiļliteratūras tekstus, kuros skarta mātišķības nožēlas vai pretrunīgas mātišķības tēma. Tādus pēdējo gadu laikā biju apzināti uzmeklējusi un lasījusi, tāpēc biju pārliecināta, ka spēsim nonākt pie kompromisa, kurā man joprojām ir iespēja runāt par sev būtiskiem un, manuprāt, kvalitatīviem tekstiem, ezotēriskus, kaut Latvijā nomācoši populārus spriedelējumus par aizmirstām “pirmatnējām” vērtībām, atstājot “aiz borta”.

Tajā pašā vakarā V man atsūtīja tekstu ar saviem komentāriem. Daļa no tiem man šķita vērtīgi – V tajos lika precizēt, papildināt, sniegt piemērus, izvairīties no liekvārdības, bet divi izraisīja pavisam šķērmu sajūtu, jo, tos izlasot, bažījos, vai mums vispār varētu būt iespējams par kādu kopsaucēju šīs tēmas sakarā vienoties.

Viens no tiem bija saistīts ar citātu no Heti autobiogrāfiskā romāna: “Ir skumīgi nevēlēties tās lietas, kas citiem sniedz dzīves piepildījumu.” Heti bija aprakstījusi situāciju, kurā bija novērojusi paziņas ikdienu ar vīru un bērniem, un kādu laiku vēlējās, kaut pati spētu patiešām gribēt arī sev šādu dzīvi, taču drīz vien saprata, ka tā nepavisam nav piemērota viņai. V bija šo citātu atzīmējis un komentārā pierakstījis: “Tiešām? Kas tur tik skumīgs? Vai maz kas citiem sniedz dzīves jēgu un piepildījumu? Skumīgi ir nespēt piepildīt tās lietas, kas tev pašai sniedz jēgu un piepildījumu.” Šis paziņojums man šķita tik sekls un muļķīgs, ka bija grūti noticēt, ka tas nāk no visai respektabla žurnāla redaktora – cilvēka, no kura taču sagaidām zināmu smalkjūtību un spēju iedziļināties tekstā.

Pagājušajā gadā man bija iespēja Heti nointervēt vienam no Latvijas literārajiem žurnāliem, un es intervijā viņai uzdevu ar grāmatā aprakstītajām skumjām saistītu jautājumu - vai, viņasprāt, mēs ar šīm skumjām saskaramies tāpēc, ka no mums tiek sagaidītas konkrētas izvēles, vai arī tāpēc, ka mēs, iespējams, šīs lietas savā ziņā vēlamies, bet tomēr secinām, ka tās mums nav līdz galam piemērotas? Heti atbildēja, ka “situācija noteikti būtu mazāk skumja, ja pasaulē būtu vairāk pozitīvu piemēru tam, kāda izskatās piepildīta bezbērnu sievietes dzīve, bet tajā pašā laikā es ticu, ka mēs visi ilgojamies pēc tām dzīvēm, kuras nedzīvojam”. Bet, ja gadījumā viņai nav taisnība un ar šīm ilgām nesaskaramies mēs visi, vai varētu būt tā, ka šāda veida sajūtas piedzīvo tikai sievietes – tās sievietes, kuras ir izvēlējušās tradicionālajā dzimumlomu sadalījumā sievietei “neatbilstošu” ceļu? Ironiski, ka šāda iespēja jāapsver kontekstā ar vīrieša-redaktora repliku, kura mudina prātot par to, kāpēc viņš nesaprot pavisam vienkāršu lietu...

Otrs komentārs bija saistīts ar raksta fragmentu, kurā runāju par savu apsēstību ar citu sieviešu stāstiem, kurām lūdzu, lai tās dalās ar bērna dzīves pirmajā gadā pieredzēto. Šajos stāstos, kuri pārtapa mātišķības pirmā gada stāstu projektā, sievietes rakstīja par nepanesamo izolācijas sajūtu, par aizvainojumu, ka vīrs var doties uz darbu un sastapties ar citiem pieaugušajiem, ēst pusdienās siltu ēdienu un turpināt dzīvot normāla cilvēka dzīvi, par piedzīvoto hronisko miega trūkumu, reizēm līdz asinīm sāpīgu barošanu ar krūti, vainas apziņu, vientulību, garlaicību un pēcdzemdību depresiju, kas liek iespējai nokļūt slimnīcā vai pat morgā šķist ar katru dienu aizvien pievilcīgākai. Un tomēr teju visos gadījumos stāstu autores savu sakāmo nobeidza ar vienā vai otrā veidā pamatotu “bet tas ir tā vērts”. Mani bērni ir skaistākais un labākais, kas man ir. Šo mīlestību nav iespējams salīdzināt un aizvietot ne ar ko citu. Reizēm, kad autorei, šķiet, bija grūti atrast spēkus tik pozitīvu emociju paušanai, secinājums bija nedaudz piezemētāks: jā, ir bijis un joprojām ir ļoti grūti, bet šī pieredze man likusi ļoti daudz mācīties. Augt kā cilvēkam.

To visu es biju aprakstījusi, lai raksturotu mātišķības kontekstā, manuprāt, valdošo hronisko nespēju stāstīt stāstu par neatrisinātu problēmu – rakstīt par pieredzi bez refleksa stāstu nobeigt pozitīvi, pat tad, ja pozitīvais risinājums ir iluzors. Man šķita, ka pat ne īpaši rūpīgam lasītājam būs skaidrs, ka manis pašas rakstītais, kurā ietverta šī atziņa, ir mēģinājums šo refleksu pārvarēt, un rakstīt par neizdošanos, šaubām un, iespējams, nožēlu, “nepiekabinot” tam vismaz rakstura izaugsmes birku. Taču V pieķēras pēdējam, ironiskajam teikumam “Augt kā cilvēkam”, un pavisam neironiski piezīmēja: “Lūk, šis man šķiet svarīgs aspekts, ja pret bērna aprūpi attiecas apzināti, nevis mehāniski. Varbūt kaut kur tālāk tekstā varat no šāda leņķa palūkoties uz sevi.” Tobrīd biju jau visai droša, ka mani aktīvi aicina doties prom no izvēlētā virziena, argumentācijas un secinājumiem, un atkrist atpakaļ triviālajā, ierastajā “pozitīvā risinājuma” un izaugsmes naratīvā, no kura savā tekstā biju tik apzināti virzījusies projām.

Lai nu kā, centos rast kompromisu pat šī komentāra sakarā, un pieļāvu iespēju, ka “augt kā cilvēkam” man ir likusi tieši jauniegūtā pazemība – pazemība par neziņu, pazemība kontekstā ar, iespējams, nepareiza lēmuma pieņemšanu, jo iepriekš taču mana pašvērtējuma stūrakmens vienmēr bija bijusi pārliecība par sevi un saviem lēmumiem; tāpat, rakstā izcēlu savu pieredzi, un vairākus daiļliteratūras darbus, kas man mātišķības kontekstā bija šķituši nozīmīgi – piemēram, Elenas Ferantes “The Lost Daugher” un Reičelas Kaskas “A Life’s Work”.

Ieguldītais darbs šķita esam vainagojies ar panākumiem, jo pēc ilgās un nervozās gaidīšanas pienāca lieliskā ziņa: “Šī versija kā raksts “Rīgas tempam” noteikti ir daudz labāka. Lūdzu apskatieties labojumus, vai tie Jums ir pieņemami. Gaidīšu atpakaļ jau satīrītu variantu.”

Un tomēr, pēc trīs dienām, kuru laikā, kā tika prasīts, biju uzmeklējusi un ar roku pārrakstījusi visus rakstā minēto tekstu citātu oriģinālus, kā arī atradusi un vienojusies par publikācijai pievienojamo ilustrāciju, saņēmu no V pēdējo ziņu, kas sākās šādi: “Šis būs viens no tiem epastiem, kādus man visvairāk nepatīk rakstīt, bet jāraksta vien ir. Vārdu sakot, mani kolēģi redaktori (mēs kopā esam trīs) uzskata, ka Jūsu raksts “Rīgas tempam” neder.” V e-pasts bija garš, un tika minēts, ka rakstā “pietrūkst kaut kā tāda, ko varētu saukt par garīgo vai, ja gribat, metafizisko dimensiju, kas prasa nolaišanos savas dvēseles dzīlēs”, kā arī: “Nezinu, vai esat pazīstama ar Junga psiholoģiju, bet, dodoties šādā ceļojumā, diez vai var iztikt bez viņa.” Jungs, vilcenes – laipni lūgtas. Mūsdienīgas pētnieces un autores, kas iztaujā status quo, un aicina nozīmīgos jautājumos neaprobežoties ar indivīda izaugsmes stāstu, bet gan palūkoties uz tiem no kolektīvas atbildības leņķa – nē paldies.

Visbeidzot, V minēja, ka viņa kolēģi saka, ka raksts esot visnotaļ piemērots žurnālam “Perfection”***. Iegūglēju arī šo, sev iepriekš nezināmo sieviešu žurnālu, par kuru mājaslapā teikts, ka tas “ir radīts mums, kuri vēlas dzīvot ar prieku. Justies labi savā ķermenī, savā prātā, savā vecumā un savā laikā”. Pie nākamās izdevības “Perfection” iegādājos, jo negribēju to smādēt pat nepalasot, bet tā saturam man ironiskā kārtā atbilstošāks šķita V sākotnēji ieteiktais “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” virziens. Bet, nu labi – “Perfection”, protams, bija viņa kolēģu ieteikums – let’s not shoot the messenger.

Paša “messenger” pēdējie man veltītie vārdi bija: “Nobeigumā, man tiešām bija prieks ar Jums sastrādāties. Galvenais – Jūs noteikti varat rakstīt un ceru, ka turpināsiet to darīt.”

*nosaukums mainīts

**vārds mainīts

***nosaukums mainīts