Mēs esam izmisuši. Mūsu māju pamati ir sašķobījušies, dažiem māju vairs nav, jo tiem tās ir atņēmis karš vai zemestrīce, daudziem nav vairs tuvinieku, mīļo, bērnu.

Un Viktorija[1], mūsu uzvara, ir mirusi. Precīzāk, viņa ir nogalināta. Un man vairs nav vārdu kā, lai es izskaidrotu, kāpēc tas ir noticis. Manī ir tikai sāpes un dusmas. Uzvara ir nogalināta.

Viss ir sašķobījies. Visa vērtību sistēma. Domāšana par to, kas būtu jāsasniedz, jāiegūst, kurš būtu jāuzvar, šķiet bezjēdzīga un varbūt pat ļaunprātīgi egoistiska.

Mēs mēģinām atgūt no kājām izslīdējušos pamatus, ar vārdiem apliecinot, ka stāvam pareizajā pusē, kamēr zeme aizslīd, izkūst, pazūd zem mūsu kājām. Mēs arī esam ieraudzījuši, ka daļa mūsu līdzcilvēku tā ir dzīvojuši jau sen, un tomēr mēs joprojām vēl ceram, ka mēs varēsim atgūt savu zemi sev zem kājām, ja apliecināsim, ka stāvam pareizajā pusē. Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām. Man pašam kungam būt, man pašam arājam. Man pieder. Tas man pieder un es uz tā stāvu. Un, ja kādam nav palaimējies, un viņam vairs nepieder tēvu zeme, ja viņš pats ir kļuvis par zemi? Vai man ir jādalās ar savu tēvu zemi, kura man vēl ir? Uz kuras es stāvu. Pareizajā pusē. Vai es ļaušu uz šī sava pareizā gabaliņa zemes nostāties ukrainim? Baltkrievam? “Labajam” krievam? Sīrietim? Sīrietei? Sīriešu bērnam? Čečenam? Krievam? Krievam šobrīd, nē. Bet, ja viņš paskaidros, ka ir homoseksuāls cilvēks, kas ticis ieslodzīts, spīdzināts, brīnumainā kārtā izbēdzis, tagad meklē pajumti, ir visādos veidos Ukrainas pusē, ziedo viņiem līdzekļus, ir pret Putinu, strādājis bēgļu centrā, kur šķirojis saziedotās mantas, palīdzējis, līdz viņam beigusies uzturēšanās atļauja, tagad viņš nezina, ko darīt, meklē iespēju tikt uz Vāciju, tomēr runā viņš tikai krieviski? Es šobrīd viņam teiktu, ka viņam ir jāiemācās cita valoda nekā tā, kurā runā tiek, kas ir nogalinājuši Viktoriju. Es teiktu, ka es negribu ar viņu runāt krieviski, varbūt es pat samelotu, ka nemāku krievu valodu vai lūgtu viņu runāt ar mani angliski. Bet, ja tas ir bērns? Pēc kādiem kritērijiem mēs šķirojam? Teikumu “es esmu ukrainis/ukrainiete” izmantojam, lai attīstītu biznesu. Ikviens taksometra šoferis, ikviens cilvēks, kurš nav iemācījies latviešu valodu, šobrīd Rīgā var izrādīties ukrainis. Jo mēs to no viņiem sagaidām. Mēs klausāmies uz vārdiem. Mums nepieciešams, lai cilvēki apliecinātu, ka viņi ir ar mums, pareizajā pusē. Pareizās puses definīcija var būt mainīga, bet mūsu stingrā nostāja, ka mēs esam pareizajā pusē, gan – nē. Mums patīk pieklājīgi, laipni cilvēki. Mums nepatīk rupjības, kliegšana, nepatīkami skati. Mēs jaunu sievieti, nošķīdušu asinīm no brūces galvā un ar zīdaini pie krūts, pārgleznojām reklāmas ikonā. Mēs jau neko tādu nedarām, bet tomēr mazliet iezīmējam viņai acis, uzkrāsojam skropstas, paveram mazliet, mazliet, tikai nedaudz viņai lūpas, lūpas nokrāsojam sarkanas, paspilgtinām sarkano asiņu mirdzumu uz viņas jaunavīgās ādas. Protams, viņa ir svētā, protams, galvenais, ka viņa izdzīvoja un bērniņš arī, tomēr, kāpēc, lai viņa neizskatītos ietekmīgāk, kāpēc, lai mēs viņu nepadarītu skaistāku? Tas būs labāk. Viņai un kopīgajai Ukrainas lietai. Jo viņu pamanīs. Tas būs derīgi. Vai varbūt vienīgie, kam tas būs noderīgi, būsim mēs paši, kas esam iemācījušies izspiest sev vajadzīgo pārliecību, ka mēs esam pareizajā pusē no visa, no pilnīgi visa?

Un varbūt tāpēc, vienīgie, kas šobrīd spēj runāt neangažētā valodā, ir tie, kas ir piedzīvojuši traumu – diskrimināciju, karu, noraidījumu, trimdu, pazemojumu? Jo viņu piedzīvotais ir uz kādu brīdi licis viņiem aizmirst par nepieciešamību apliecināt, un līdz ar to viņi vairs netērē laiku apliecināšanai, ka atrodas pareizajā pusē. Viņi stāsta par būtisko. Un tas var būt ļoti dažāds: dusmīgs, nepatīkams, aizskarošs, nesaprotams, izmisis.

Ukraiņu mediju māksliniece Oļa Mihaiļuka intervijā[2] Agrai Lieģei Doležko saka: “Nezinu, kā par to runāt, nezinu, kā par to klusēt.” Džūdita Batlere “Dzimtes nemierā”, runā par to, ka valoda kā struktūra jau ir varmācības radīta, par to netieši runā Valters Benjamins un Asja Lācis savā rakstā “Neapole”, radot “porainības” jēdzienu. Katrs mūsu vārds, nostiprinātais jēdziens, katrs akmens mūsu mājas pamatos var kļūt kādam par kauna stabu vai soda vietu.

Šis ir tik ļoti grūts laiks. Mūsu pasaule vairs nebūs tāda, kāda tā bija. Mēs vairs nekad nevarēsim izlikties, ka “neesam to redzējuši” vai “nezinājām”, ka cilvēki tiek nogalināti, spīdzināti, pazemoti, ka viņi ir spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Mūsu pasaules vairs nebūs tāda, kāda tā bija. Bet, kāda tad tā bija? Vai mēs zinām, kāda tā bija? Varbūt daļa problēmu un traģēdiju izriet no tā, ka mēs nezinām, kāda tā bija, vai negribam atzīt, ka esam redzējuši tikai daļu no “mūsu pasaules”? Kāda tā, “mūsu pasaule”, bija rakstošai sievietei, māksliniecei ratiņkrēslā, rakstošai sievietei, kas uzdrīkstējusies runāt to, kas mums nepatīk, kāda tā ir baltkrievu dzejniecei, kas dzīvo Latvijā?

Šajā žurnāla “Pen opp” numurā dodam balsi cilvēkiem, sievietēm, kuras pastāstīs, kā tas ir: būt šīs sabiedrības kultūras sastāvdaļas, būt radošo profesiju pārstāvēm, bet gandrīz katru dienu saskarties ar nepieciešamību cīnīties, taisnoties, pierādīt. Un tas nozīmē, gandrīz katru dienu piedzīvot noraidījuma retraumatizāciju, gandrīz katru dienu strādāt ar sevi un teikt sev: es esmu tā vērta, viņi mani noraida tikai tāpēc, ka ir pieraduši cīnīties un pazīst tikai šo eksistences veidu: cīņu. Bet es necīnīšos. Tomēr arī neatzīšu sevi par uzvarētu. Es pastāstīšu par to, kā tas ir – būt šajā pasaulē, un varbūt no mana stāsta kāds uzzinās un sapratīs, ka tas tomēr ir iespējams – nebūt uzvarētājam, bet nebūt arī zaudētājam. Uzzinās, ka ir cits veids, kā būt cilvēkam.