Izcelsme

es šeit iekūlos laikā ap rietu

kad pirmdzimtos vairs neizgrieza

ķēniņu meklēdami un

neslīcināja spaiņos rases piederības dēļ

tomēr vēl nebarojaar siltu pienu

pēc pieprasījuma bet partijas biedru skrupulozi

izstrādāta grafika lāga neatceros bet esmu visai

droša ka iebāzta inkubatorā piedzīvoju savu pirmo kultūršoku

un vēl nenosakāmā mēlē skaļi iebildu pret radušos situāciju

dzimtā impērija tolaik apraudāja savu vadoni

lai to neapraktu un vīrs turpinātu smirdēt un

kāda zīdaiņa sāpei uz šīs pasaules traģēdijas fona nebij' nekāda svara

(vēlāk es sapratu ka pasaules vienmēr tā dara)

tāpat kā visu cilvēkbērnu arī manas asinis apdzīvoja balti un sarkani ķermenīši

bet par gluži baltu es kļuvu raudāšanas ne izcelsmes pēc

nospiedošais vairākums manās asinīs man nepiebalsoja

bet turpināja gādāt par skābekli kas kļuva par manu vienīgo barību

abās pirmajās dzīves dienās

jauna baltkrievu skaistule iedalīja

man dzīvību laikos kad seksa nebija bet

svētais gars tika deportēts

pie manas ierašanās šeit visticamāk ir vainīgi citplanētieši

tomēr kad partijas biedru grafikos iztrūka ķeksīšu par laimīgu bērnību

viņi tos uzkrāva skaistulēm

kurām gluži kā jauniesauktajiem bija jāmāk pareizi atsegt krūtis

bez iepriekšējas sagatavotības un piedauzīgas literatūras lasīšanas

par krūts barošanas tehnikām un dzemdību pieredzēm

kāda cita nevēlama literatūra vēsta ka brīdī pirms pasaules glābšanas

rādītāja kājas bija cieši sakļautas un klātas ar asinīm

taču visas rādītājas zin ka reālitātē izpildās tikai otrs nosacījums

tāpēc daudziem joprojām šķiet audzinoši kaunināt viņas

par šo dīvaino paradumu nolikt visu pasaules mīlestību

pie paplestām kājām

ledus gabali kas tika samesti

manai skaistulei uz puņča kā akušieru augstsirdības žests

slikti pildīja anestēzijas uzdevumu bet lēni nomainot agregātstāvokli

uzvēlās mums abām uz pleciem kā krustveida karoga masts

ko izmantot pamieram līdzīgi kā to dara karojošas puses

kad sailgojas pēc neitrālas gaisa telpas pilnas ar ziedoni naftalīnu

un citām nāves priekšspēles smakām no tālēm tikpat zilajām

kā manas mātes piens ko tā laika zinātne izbrāķēja

kaut tagad es droši zinu ka zila piena tecēšana no krūtīm

sākas kad iesilst zilas asinis zem tām

mūs jau vēroja pārmaiņu vēji tomēr laiks ko mīlestība pavada izsūtījumā

vienalga vai tās ir divas stundas uz dzemdību galda kur tevi aizmirsuši

akušieri paķerot līdzi vien tavu pirmdzimto mūžību vai divas dienas inkubatorā

kas velkas mūžīgi vai divas tūkstošgades kur neviens no mums

nav mūžīgs netiek ieskaitīts mīlestības kopējā darba stāžā

tāpēc arī cienījamā vecumā Dievs pārtiek no grašiem

mana bērnība tomēr bij' laimīga pateicoties apķērīgajai un izglītotajai

baltkrievietei par manu tēvu bija kļuvis vietējais slāvu izcelsmes abrenietis

ar visīstāko dvēseli un manējā dīvainā auga līdzi tai

par labu dvēselei nāca Latvijas malienas un Baltkrievijas lauku dzidrais gaiss

tā mācījās mīlu dažādās mēlēs un priecājās ka tās templis

tiek rūdīts karavaroņa-djeda uzraudzībā ar rīta rosmēm un

Montesori cienīgiem paša rokām izgrebtiem sīku motoriku

attīstošiem materiāliem- koka tankiem kara lidmašīnām un traktoriem
es biju īstena lauku proletariāta pārstāve ar nobrāztiem ceļiem

vien vēja suņa miesasbūve un bālums liecināja par

novirzēm asinsdraņķes sakņu sistēmā mana dižciltīgo krievu āda nebij'

pa spēkam Baltijas saulei un tā aizvien man atriebjas regulāri pārvēršot

manas zeltainas cirtas par blāvām rudzu nāru pakulām

puisis ar grebeni džinsu jakā kurš oda pēc ārzemju odekolona

un brīvības nekļuva par manu pirmo mīlestību man patika

viņa šorti uzšūti no Padomju Latvijas karoga ar sirpi un āmuru

tieši uz pakaļas un arī viņa pakaļa bija glīta tomēr visas citas

pazīmes liecināja ka par draudzēšanos ar viņu mājās man draudētu

īsta pakaļa laiki ir mainīgi tomēr daudzām apķērīgajām un

izglītotājām baltkrievu skaistulēm joprojām draud pakaļa

viņu pašu mājās kamēr manējā ir drošībā

nospiedošais vairākums manās asinīs man nepiebalso

bet es nevaru piegriezt sev skābekli

Bizīte

tēta uzpīta bizīte
parasti izjuka
apdraudot manu slīpēto
skolas teicamnieces tēlu,
bet glābjot no noziedzības
vērstas pret visām
pasaules meiteņu bizēm
vēlāk tā taktiski
papildināja manu laulenes
ğīmetni reizē ar rožukroni
slīpi ietriektu galvaskausā
dīvainā kārtā toreiz to nevarēja
pat atpinķerēt
tad, kad gulēju kapā
un gaidīju, kāmēr
tu nokārtosi visus papīrus,
lai mēs abi beidzot drīkstētu augšāmcelties
tā izauga garāka un pinās
pa kājām
traucējot iemigt pavisam
tāpēc, ikreiz, kad
man gribas kliegt pretī,
ka nav jābūt mierā tirāniem
gultās un valdībās,
ka padomju laiki bij padumji,
ka puikas aug lieli,
bet es tā arī nesmēķēju
es apskauju tēti
un aizeju uzpīt sev bizīti

Ziedoņa uzacis

(Aizmirsu pildspalvu, pierakstīju ar uzacu zīmuli. Būs jāieliek instagramā)

Mēs ar tevi kopīgi rakām bietes.
Tu biji tik pikts par slēgto cukurfabriku,
ka piesolīji kādam kungam iedot bietē.
Tāda ir politika.

Mazie zaķi jau kādu laiku bija dauzījušies pa burkānu dobi.
Pa vienam vilka ārā no zemes. Apmazgāja.
Ēda gardu muti un gardi smejās.
Tā tik bij' bērnība!

Ķiršu kociņš šeit nebija aicināts.
Strazdu bari reiz iekaroja šo un kaimiņdārzus.
Ķērca, knabāja un ķēzīja. Kauliņus nometa.
Kociņš ik pa brīdim sajutās lieks, bet turpināja ziedēt un ražot.
Tāda ir vēsture.

Rudens rukši uzraka kartupeļu lauku.
Laimīgi rukšķēja un spiedza.
Dukši, riedami, skrēja gardos bumbuļus glābt.
Tā tik bij' jautrība!

Dāliju gumus es raku viena pati,

saudzējot savas skaistākās atmiņas.
Paglabāju tumšā un vēsā vietā.
Te vairs nenāk gaisma. Bet arī salnas nē.
Tāda ir mīlestība.

Lindes parkā koki aug ar saknēm uz augšu.
Tas ir saistoši. Tas tos saista.

Tādi esam mēs.